Interneta protokoli ir noteikumu kopums, kas regulē saziņu un datu apmaiņu internetā. Gan sūtītājam, gan saņēmējam ir jāievēro tie paši protokoli, lai pārraidītu datus. Lai to labāk saprastu, ņemsim valodas piemēru. Jebkurai valodai ir savs vārdu krājums un gramatika, kas mums jāzina, ja vēlamies sazināties šajā valodā. Līdzīgi, ikreiz, kad piekļūstam vietnei vai apmaināmies ar datiem ar citu ierīci, šos procesus regulē noteikumu kopums, ko sauc par interneta protokoliem.
Interneta protokola darbība
Internets un daudzi citi datu tīkli darbojas, sakārtojot datus mazos gabaliņos, ko sauc par paketēm. Katrs lielais dati, kas tiek nosūtīti starp divām tīkla ierīcēm, tiek sadalīti mazākās paketēs, izmantojot pamata aparatūru un programmatūru. Katrs tīkla protokols nosaka noteikumus, kā tā datu paketes ir jāorganizē konkrētos veidos atbilstoši tīkla atbalstītajiem protokoliem.
Nepieciešamība pēc protokoliem
Var gadīties, ka datu sūtītājs un saņēmējs ir dažādu tīklu daļas, kas atrodas dažādās pasaules daļās ar dažādiem datu pārraides ātrumiem. Tātad mums ir nepieciešami protokoli, lai pārvaldītu datu plūsmas kontroli un sakaru kanālā koplietotās saites piekļuves kontroli. Pieņemsim, ka ir sūtītājs X, kura datu pārraides ātrums ir 10 Mb/s. Un ir uztvērējs Y, kura datu saņemšanas ātrums ir 5Mbps. Tā kā datu saņemšanas ātrums ir lēns, daži dati tiks zaudēti pārraides laikā. Lai no tā izvairītos, uztvērējam Y jāinformē sūtītājs X par ātruma neatbilstību, lai sūtītājs X varētu pielāgot pārraides ātrumu. Līdzīgi piekļuves kontrole nosaka mezglu, kas konkrētā brīdī piekļūs sakaru kanālā koplietotajai saitei. Ja nē, pārsūtītie dati saduras, ja daudzi datori vienlaikus nosūtīs datus, izmantojot vienu un to pašu saiti, kā rezultātā tiks bojāti vai zaudēti dati.
Kas ir IP adresēšana?
An IP adrese apzīmē interneta protokola adresi. Unikāla adrese, kas identificē ierīci tīklā. Tas ir gandrīz kā noteikumu kopums, kas regulē internetā vai vietējā tīklā nosūtīto datu struktūru. IP adrese palīdz internetam atšķirt dažādus maršrutētājus, datorus un vietnes. Tas kalpo kā īpašs mašīnas identifikators noteiktā tīklā un palīdz uzlabot vizuālo saziņu starp avotu un galamērķi.
Interneta protokola veidi
Interneta protokoli ir dažāda veida ar dažādiem lietojumiem. Tie ir minēti tālāk:
- TCP/IP (pārraides kontroles protokols/ interneta protokols)
- SMTP (Vienkāršais pasta pārsūtīšanas protokols)
- PPP (Point-to-Point Protocol)
- FTP (failu pārsūtīšanas protokols)
- SFTP (Secure File Transfer Protocol)
- HTTP (hiperteksta pārsūtīšanas protokols)
- HTTPS (drošs hiperteksta pārsūtīšanas protokols)
- TELNET (termināļu tīkls)
- POP3 (Pasta nodaļas protokols 3)
- IPv4
- IPv6
- ICMP
- UDP
- IMAP
- SSH
- Gofers
1. TCP/IP (pārraides kontroles protokols/ interneta protokols)
Tie ir standarta noteikumu kopums, kas ļauj dažāda veida datoriem sazināties vienam ar otru. IP protokols nodrošina, ka katram datoram, kas ir savienots ar internetu, ir noteikts sērijas numurs, ko sauc par IP adresi. TCP norāda, kā dati tiek apmainīti internetā un kā tie jāsadala IP paketēs. Tas arī pārliecinās, ka paketēs ir informācija par ziņojuma datu avotu, ziņojuma datu galamērķi, secību, kādā ziņojuma dati ir atkārtoti jāapkopo, un pārbauda, vai ziņojums ir pareizi nosūtīts konkrētajam adresātam. . TCP ir pazīstams arī kā uz savienojumu orientēts protokols.
Lai iegūtu sīkāku informāciju, lūdzu, skatiet TCP/IP modelis rakstu.
2. SMTP (Vienkāršais pasta pārsūtīšanas protokols)
Šie protokoli ir svarīgi, lai nosūtītu un izplatītu izejošos e-pastus. Šis protokols izmanto pasta galveni, lai iegūtu saņēmēja e-pasta ID, un ievada pastu izejošā pasta rindā. Tiklīdz tas piegādā pastu uz saņēmēja e-pasta ID, tas noņem e-pastu no izejošo saraksta. Ziņojumā vai elektroniskajā pastā var būt ietverts teksts, video, attēls utt. Tas palīdz iestatīt dažus saziņas servera noteikumus.
3. PPP (punkts-punkts protokols)
Tas ir sakaru protokols, ko izmanto, lai izveidotu tiešu savienojumu starp divām saziņas ierīcēm. Šis protokols nosaka noteikumus, saskaņā ar kuriem divas ierīces autentificēsies viena ar otru un apmainās ar informāciju. Piemēram, lietotājs savieno savu datoru ar interneta pakalpojumu sniedzēja serveri un izmanto arī PPP. Līdzīgi, lai savienotu divus maršrutētājus tiešai saziņai, tas izmanto PPP.
4. FTP (failu pārsūtīšanas protokols)
Šis protokols tiek izmantots failu pārsūtīšanai no vienas sistēmas uz otru. Tas darbojas uz a klienta-servera modelis . Kad iekārta pieprasa failu pārsūtīšanu no citas iekārtas, FTO izveido savienojumu starp abiem un autentificē viens otru, izmantojot to ID un paroli. Un vēlamā failu pārsūtīšana notiek starp mašīnām.
5. SFTP (Secure File Transfer Protocol)
SFTP, kas pazīstams arī kā SSH FTP attiecas uz failu pārsūtīšanas protokolu (FTP), izmantojot Secure Shell (SSH), jo pārraides laikā tas šifrē gan komandas, gan datus. SFTP darbojas kā SSH paplašinājums un šifrē failus un datus, pēc tam nosūta tos, izmantojot drošu čaulas datu straumi. Šis protokols tiek izmantots, lai attālināti izveidotu savienojumu ar citām sistēmām, izpildot komandas no komandrindas.
6. HTTP (hiperteksta pārsūtīšanas protokols)
Šis protokols tiek izmantots hipertekstu pārsūtīšanai internetā, un informācijas pārsūtīšanai to nosaka www (pasaules tīmeklis). Šis protokols nosaka, kā informācija ir jāformatē un jāpārsūta. Tas arī nosaka dažādas darbības, kas tīmekļa pārlūkprogrammām jāveic, reaģējot uz aicinājumiem piekļūt noteiktai tīmekļa lapai. Ikreiz, kad lietotājs atver savu tīmekļa pārlūkprogrammu, viņš netieši izmantos HTTP, jo šis ir protokols, kas tiek izmantots teksta, attēlu un citu multivides failu kopīgošanai globālajā tīmeklī.
Piezīme: Hiperteksts attiecas uz īpašo teksta formātu, kas var saturēt saites uz citiem tekstiem.
7. HTTPS (drošs hiperteksta pārsūtīšanas protokols)
HTTPS ir hiperteksta pārsūtīšanas protokola (HTTP) paplašinājums. To izmanto drošai saziņai datortīklā ar SSL/TLS protokolu šifrēšanai un autentifikācijai. Tātad parasti vietnei ir HTTP protokols, taču, ja vietne ir tāda, ka tā saņem sensitīvu informāciju, piemēram, kredītkartes informāciju, debetkartes informāciju, OTP utt., tad, lai padarītu vietni drošāku, ir jāinstalē SSL sertifikāts. Tāpēc pirms sensitīvas informācijas ievadīšanas vietnē mums ir jāpārbauda, vai saite ir HTTPS vai nē. Ja tas nav HTTPS, tas var nebūt pietiekami drošs, lai ievadītu sensitīvu informāciju.
8. TELNET (termināļu tīkls)
TELNET ir standarta TCP/IP protokols, ko izmanto virtuālā termināļa pakalpojumam, ko nodrošina ISO. Tas ļauj vienai vietējai mašīnai izveidot savienojumu ar citu. Datoru, kuram tiek izveidots savienojums, sauc par attālo datoru, un, kurš veido savienojumu, sauc par vietējo datoru. TELNET darbība ļauj mums parādīt visu, kas tiek veikts attālajā datorā lokālajā datorā. Tas darbojas pēc klienta/servera principa. Vietējais dators izmanto Telnet klienta programmu, savukārt attālais dators izmanto Telnet servera programmu.
9. POP3 (Pasta nodaļas protokols 3)
POP3 apzīmē Post Office Protocol versiju 3. Tam ir divi ziņojumu piekļuves aģenti (MAA), no kuriem viens ir klienta MAA (Message Access Agent), bet otrs ir serveris MAA (Message Access Agent), lai piekļūtu ziņojumiem no pastkastes. Šis protokols palīdz mums izgūt un pārvaldīt e-pastus no saņēmēja pasta servera pastkastes uz saņēmēja datoru. Tas tiek nozīmēts starp saņēmēju un saņēmēja pasta serveri. To var saukt arī par vienvirziena klienta-servera protokols . POP3 STRĀDĀ UZ 2 PORTSTIEM, TI. PORT 110 UN PORT 995.
10. IPv4
Ceturtā un sākotnēji plaši izmantotā interneta protokola versija tiek saukta par IPv4 (Internet Protocol version 4). Tā ir vispopulārākā interneta protokola versija, un tā ir atbildīga par datu pakešu izplatīšanu visā tīklā. Maksimālās unikālās IPv4 adreses ir 4 294 967 296 (232), kas ir iespējamas, jo tiek izmantotas 32 bitu adreses. Tīkla adrese un resursdatora adrese ir divas katras adreses sastāvdaļas. Resursdatora adrese identificē noteiktu ierīci tīklā, savukārt tīkla adrese identificē tīklu, kuram pieder resursdators. Punktveida decimālajā apzīmējumā, kas ir IPv4 adrešu standarts, katrs adreses oktets (8 biti) tiek attēlots ar decimālvērtību un atdalīts ar punktu (piemēram, 192.168.1.1).
11. IPv6
Jaunākā interneta protokola versija IPv6 tika izveidota, lai novērstu IPv4 protokola trūkumus. Ar IPv4 32 bitu adresēm ir iespējami ne vairāk kā 4,3 miljardi unikālu adrešu. Pretēji tam, IPv6 izmanto 128 bitu adreses, kas nodrošina ievērojami lielāku unikālo adrešu skaitu. Tas ir svarīgi, jo IPv4 adreses beidzās un arvien vairāk ierīču, kurām nepieciešama piekļuve internetam. Turklāt IPv6 piedāvā uzlabotas drošības funkcijas, piemēram, integrētu autentifikāciju un šifrēšanu, kā arī labāku atbalstu mobilajām ierīcēm. IPv6 atbalsts ir izplatījies starp vietnēm un interneta pakalpojumu sniedzējiem, un ir paredzams, ka tas pakāpeniski aizstās IPv4 kā galveno interneta protokolu.
Lai iegūtu sīkāku informāciju, lūdzu, skatiet Atšķirības starp IPv4 un IPv6 rakstu.
12. ICMP
ICMP (Internet Control Message Protocol) ir tīkla protokols, ko izmanto, lai nosūtītu kļūdu ziņojumus un darbības informāciju par tīkla apstākļiem. Tā ir interneta protokola (IP) komplekta neatņemama sastāvdaļa un tiek izmantota, lai palīdzētu diagnosticēt un novērst problēmas ar tīkla savienojumu. ICMP ziņojumus parasti ģenerē tīkla ierīces, piemēram, maršrutētāji, reaģējot uz kļūdām vai ārkārtas apstākļiem, kas radušies, pārsūtot datagrammu. Daži ICMP ziņojumu piemēri:
- Atbalss pieprasījums un atbalss atbilde (ping)
- Galamērķis nav sasniedzams
- Pārsniegts laiks
- Novirzīt
ICMP var izmantot arī tīkla pārvaldības rīki, lai pārbaudītu resursdatora sasniedzamību un izmērītu pakešu pārvietošanās laiku no avota līdz galamērķim un atpakaļ. Jāatzīmē, ka ICMP nav drošs protokols, to var izmantot dažu veidu tīkla uzbrukumos, piemēram, DDoS pastiprināšanā.
kā pārvērst int par java virkni
13. UDP
UDP (User Datagram Protocol) ir bezsavienojumu, neuzticams transporta slāņa protokols. Atšķirībā no TCP, tas pirms datu pārsūtīšanas neizveido uzticamu savienojumu starp ierīcēm, kā arī negarantē, ka datu paketes tiks saņemtas tādā secībā, kādā tās tika nosūtītas, vai to, ka tās vispār tiks saņemtas. Tā vietā UDP vienkārši nosūta datu paketes uz galamērķi bez kļūdu pārbaudes vai plūsmas kontroles. UDP parasti izmanto reāllaika lietojumprogrammām, piemēram, video un audio straumēšanai, tiešsaistes spēlēm un VoIP (Voice over Internet Protocol), kur ir pieļaujams neliels zaudēto datu apjoms un mazs latentums ir svarīgs. UDP ir ātrāks par TCP, jo tam ir mazāk pieskaitāmo izdevumu. Tam nav jāizveido savienojums, tāpēc tas var nekavējoties nosūtīt datu paketes. Tam arī nav jāgaida apstiprinājums, ka dati ir saņemti, pirms tiek sūtīti vairāk, lai tas varētu pārsūtīt datus ar lielāku ātrumu.
14. IMAP
IMAP (Internet Message Access Protocol) ir protokols, ko izmanto e-pasta izgūšanai no pasta servera. Tas ļauj lietotājiem piekļūt un pārvaldīt savus e-pastus serverī, nevis lejupielādēt tos vietējā ierīcē. Tas nozīmē, ka lietotājs var piekļūt saviem e-pastiem no vairākām ierīcēm un e-pasta ziņojumi tiks sinhronizēti visās ierīcēs. IMAP ir elastīgāks nekā POP3 (Pasta biroja protokola 3. versija), jo tas ļauj lietotājiem piekļūt un sakārtot savus e-pastus serverī, kā arī ļauj vairākiem lietotājiem piekļūt vienai pastkastei.
15. SSH
SSH (Secure Shell) ir protokols, ko izmanto drošai attālai pieteikšanās un citiem drošiem tīkla pakalpojumiem. Tas nodrošina drošu un šifrētu veidu, kā attālināti piekļūt un pārvaldīt serverus, tīkla ierīces un citas datorsistēmas. SSH izmanto publiskās atslēgas kriptogrāfiju, lai autentificētu lietotāju un šifrētu pārsūtītos datus, padarot to daudz drošāku nekā tradicionālie attālās pieteikšanās protokoli, piemēram, Telnet. SSH nodrošina arī drošu failu pārsūtīšanu, izmantojot SCP (Secure Copy) un SFTP (Secure File Transfer Protocol) protokolus. To plaši izmanto operētājsistēmās, kuru pamatā ir Unix, un tā ir pieejama arī operētājsistēmai Windows. To parasti izmanto sistēmu administratori, izstrādātāji un citi tehniskie lietotāji, lai attālināti piekļūtu serveriem un citām tīkla ierīcēm un pārvaldītu tos.
16. Gofers
Gopher ir failu izguves protokola veids, kas nodrošina lejupielādējamus failus ar dažiem aprakstiem, lai atvieglotu failu pārvaldību, izgūšanu un meklēšanu. Visi faili ir sakārtoti attālā datorā stratificētā veidā. Tas ir vecs protokols, un mūsdienās tas netiek īpaši izmantots.