ATŠĶIRĪBA STARP LŪGŠANU UN LŪGŠANU

Lūgšana pret lūgšanu — lūgšana un lūgšana ir dažādi, taču saistīti garīgās ziedošanās aspekti. Lūgšana ir plašāks veids, kā sazināties ar dievišķo, savukārt lūgšana ietver kaislīgu, konkrētu lūgumu izteikšanu dziļu vajadzību vai vēlmju laikā.

Šajā rakstā mēs iedziļināsimies galvenajā atšķirības starp lūgšanu un lūgšanu, to nozīme, un nozīme dažādās reliģiskās praksēs.

Satura rādītājs

Lūgšanas un lūgšanas nozīme
Atšķirība starp lūgšanu un lūgšanu
Lūgšana un lūgšana — Rakstu atsauces

Lūgšanas un lūgšanas nozīme

Kas ir Lūgšana

Lūgšana ir saziņas veids vai darbība, kas uzrunā augstāku spēku, ko bieži uztver kā dievību vai Dievu. Tas pauž godbijību, pateicību, lūgumu vai lūgumu.

Dažādas reliģijas to uzskata par garīgu praksi. Viņi uzskata lūgšanu par personiskas saiknes nodibināšanu ar dievišķo: tā ir darbība, kas bieži adresēta dievībai vai Dievam. Tas pauž godbijību, pateicību, lūgumus un lūgumus.

Kas ir Lūgšana

Īpaša lūgšana, ko raksturo nopietni lūgumi vai pazemīgi lūgumi.

java oops jēdzieni

Tas iemieso dziļu godbijību, pazemību un personīgo ierobežojumu atzīšanu; patiešām, tā atzīst atkarību no augstāka spēka. Šādi raugoties — kā intensīvu, sirsnīgu dialogu, kas meklē dievišķu iejaukšanos. Tā mēs uztveram Lūgšanu.

Atšķirība starp lūgšanu un lūgšanu

Mēs esam uzskaitījuši galvenās atšķirības starp lūgšanu un lūgšanu pamatojoties uz formu, emocionālo toni, ilgumu, biežumu utt.:

Temats	Lūgšana	Lūgšana
Lūgšana pret lūgšanu — galvenās atšķirīgās iezīmes
1. Fokuss	Parasti kalpo kā plašāks saziņas veids ar dievību vai garīgo būtni. Iekapsulē tādus elementus kā pateicība, slavēšana un pielūgsme	Konkrēts pieprasījums vai petīcija īpašām vajadzībām/vēlmēm.
2. Veidlapa	Dažādas formas ietver formālas liturģiskās lūgšanas, spontānas personīgās lūgšanas. Vēl viena forma ir meditatīva kontemplācija.	Lūgšana ietver īpašu lūgumu vai lūgumu uzrādīšanu vai nu dievībai, vai augstākam spēkam.
3. Emocionālais tonis	Raksturīgs daudzveidīgs emocionālais tonis Tonis var būt no pateicības un bijības līdz mīlestībai un godbijībai Bieži atzīmēts ar steidzamu vai trūcīgu sajūtu.	Lūgšanu bieži raksturo steidzamības vai nepieciešamības sajūta Tas nes nopietnības un pazemības toni.
4. Saturs	Ietveriet tādus elementus kā himnas, psalmus vai svētos tekstus. Viņu artikulācija var atšķirties no vispārīgākas pieejas un ekspansīvas valodas.	Īsi un konkrēti Bieži izmanto tiešu valodu, lai izteiktu noteiktu pieprasījumu vai vajadzību.
5. Ilgums un biežums	Regulāra lūgšanu prakse bieži ir reliģiskās vai garīgās rutīnas neatņemama sastāvdaļa Ilgums atšķiras no īsiem mirkļiem, ko raksturo klusas pārdomas, līdz ilgstošiem, ko raksturo kopīgs dievkalpojums.	Parasti izpaužas akūtu vajadzību brīžos — krīzē vai īpašās izaicinošās situācijās. Piemēram; var lūgt lūgšanu laikos, ko raksturo slimības, personiskas cīņas vai pat kopienas nelaimes.
6. Loma reliģiskajā praksē	Reliģisko rituālu, ceremoniju un kopienas dievkalpojumu būtiska sastāvdaļa. Kalpo kā neatņemams elements daudzās tradīcijās. Simbolizē ne tikai ziedošanos, bet arī garīgo saikni Var izpildīt individuāli vai kolektīvi.	Izaicinošos apstākļos lūgšana būtiski meklē dievišķo palīdzību, vadību vai iejaukšanos. Lūgšana ir paļaušanās uz augstāku spēku izpausme, kas bieži vien ir noderīga grūtību vai nenoteiktības brīžos. Dabas katastrofas; kari; personīgās krīzes — tie ir gadījumi, kad var piedāvāt lūgšanu.

Lūgšana un lūgšana — Rakstu atsauces

Reliģiskie teksti un Svētie Raksti bieži uzsver atšķirīgos lūgšanas mērķus un praksi. Viņi bieži tos uzsver, izmantojot nozīmīgas atsauces uz lūgumu.

Kristietībā daudzos Bībeles gadījumos, piemēram, Tā Kunga lūgšanas izklāstā, mēs redzam uzsvaru uz abiem saziņas veidiem ar Dievu.

To vēl vairāk uzsver tādi fragmenti kā Filipiešiem 4:6, kuros uzsvērts, ka nav jāuztraucas, bet gan jāpiedāvā Viņam visi lūgumi, iesniedzot lūgumu un pateicību par katru situāciju. Tajā teikts: “Neuztraucieties ne par ko”, turpina… ar lūgšanu un lūgumu – ar pateicību – iesniedziet Dievam savus lūgumus.

Islāmā Korāns līdzīgi mudina ticīgos aktīvi piedalīties lūgšanās un lūgšanās.

Lūgšanai, sauktai par Salat, ir galvenā loma ikdienas reliģiskajā ievērošanā.

No otras puses, lūgums vai Dua saņem uzsvaru, jo tas kalpo ne tikai dievišķās žēlastības meklēšanai, bet arī vadībai un aizsardzībai.

Secinājums – lūgšana pret lūgšanu

Lūgšana un lūgšana ir cieši saistīti jēdzieni reliģiskā un garīgā kontekstā. Bet, lai gan lūgšana ir visaptverošs termins, kas ietver vairākus saziņas veidus ar augstāku spēku, lūgšana ir īpašs veids, ko raksturo dedzīgs lūgums pēc dievišķas iejaukšanās vai palīdzības. Tā ir nopietna rīcība, meklējot vadību, svētības vai palīdzību no dievības vai citas paaugstinātas garīgās būtnes. Lūgšana un lūgšana var šķist līdzīgas dažām, taču starp tām ir dažas ievērojamas atšķirības to nozīme un nozīme dažādās reliģiskās praksēs.

Bieži uzdotie jautājumi par lūgšanu un lūgumu atšķirībām

1. Kas atšķir lūgšanu no citiem lūgšanas veidiem?

Tā intensīvā, nopietnā daba raksturo lūgšanu; tas parasti ietver īpašu lūgumu vai lūgumu pēc dievišķas iejaukšanās vai palīdzības.

2. Vai ir iespējama nelūgšanas lūgšana?

Lūgšana izpaužas dažādos veidos: tā var būt pateicības izpausme, pielūgsme vai atzīšanās, ne vienmēr ietverot īpašus lūgumus vai lūgumus.

3. Kādā veidā lūgšana veicina reliģisko praksi?

Daudzas reliģiskās prakses bieži uzskata lūgšanu par galveno elementu; tas uzsver indivīdu pazemību un atkarību no augstāka spēka.

4. Vai dažādām reliģijām ir īpaši rituāli, kas saistīti ar lūgšanu?

Dažādas reliģiskās tradīcijas var saistīt lūgšanu ar konkrētiem rituāliem, žestiem vai praksi: piemēri ietver nomešanos ceļos; prostrācija — un pat noteiktu lūgšanu vai pantu lasīšana.

5. Vai ir iespējams uztvert lūgšanu kā garīgās meditācijas veidu?

Patiešām, daudzi cilvēki uzskata, ka lūgšana ir dziļi garīga un meditatīva prakse; tas veicina viņu saikni ar dievišķo, veicina introspekciju, vienlaikus audzinot pazemību.