Normatīvā ētika jeb preskriptīvā ētika ir pētījums par to, kam vajadzētu būt. Tas ietver uzvedības morāles standartu un darbību, prakses, likumu un iestāžu morāles noteikšanu. Normatīvo ētiku parasti nošķir no aprakstošās ētikas, kas koncentrējas uz dažādu morāles standartu un uzvedības veidu noteikšanu, kā tos uzskata konkrēti cilvēki vai kultūras, vai konkrētās situācijās.

Satura rādītājs

• Normatīvā ētika – pārskats
• Normatīvā ētika – definīcija
• Normatīvā ētika - nozīme
• Normatīvā ētika – būtība un darbības joma
• Normatīvā ētika – raksturojums
• Normatīvā ētika: mūsu pienākumi pret citiem
• Normatīvās ētikas klasifikācija
• Normatīvās ētikas piemēri mūsu dzīvē

Normatīvā ētika – pārskats

Normatīvā ētika ir pētījums par to, kā mums vajadzētu rīkoties, morāli runājot. Tas attiecas uz jautājumiem par to, kas ir pareizi un nepareizi, labi un slikti. Normatīvo ētiku dažreiz sauc arī par morāles filozofiju.
Ir trīs galvenie normatīvo ētikas teoriju veidi: konsekvenciālisms, deontoloģija un tikumu ētika. Katrai teorijai ir dažādi veidi, kā risināt morālās problēmas. Piemēram, konsekventiālists var koncentrēties uz darbības rezultātiem, savukārt deontologs var koncentrēties uz darbības nodomiem.

Normatīvā ētika – definīcija

Normatīvo ētiku mēs varam definēt kā morāles principu sistēmu, kas mums norāda, kas mums būtu jādara dažādās situācijās. Šos principus var iegūt no mūsu izpratnes par to, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Piemēram, labdarības princips mums saka, ka mums ir jādara lietas, kas veicinās citu labumu, savukārt neļaunprātības princips liek mums izvairīties no tādu darbību veikšanas, kas nodara kaitējumu.

Normatīvā ētika - nozīme

Normatīvā ētika ir svarīga, jo tā nodrošina pamatu tam, kā mums vajadzētu uzvesties dažādās situācijās. Tie palīdz mums noteikt, kas ir pareizi un nepareizi, un var palīdzēt pieņemt lēmumus par to, kā rīkoties sarežģītās situācijās. Ir daudz dažādu normatīvo ētikas teoriju veidu, katrai no tām ir savas stiprās un vājās puses. Daži izplatīti piemēri ir utilitārisms, deontoloģija un tikumu ētika. Utilitārisms uzskata, ka morāli pareiza rīcība ir tā, kas kopumā rada visvairāk laimes vai labas sekas, savukārt deontoloģija uzskata, ka darbība ir morāli pareiza, ja tā nepārkāpj nekādus morālos pienākumus vai pienākumus. Tikumības ētika koncentrējas uz tādu rakstura iezīmju kā drosme, godīgums un taisnīgums izkopšanu, kas novedīs pie ētiskākas rīcības.

Normatīvā ētika – būtība un darbības joma

Normatīvā ētika ir ētiskas uzvedības pētījums, un to sauc arī par morāles filozofiju. Tas aptver cilvēka uzvedības labo un nepareizo, kā arī cilvēka rakstura labo un slikto. Trīs galvenās normatīvās ētikas jomas ir metaētika, lietišķā ētika un aprakstošā ētika. Metaētika aplūko morālās valodas būtību un to, kādas lietas var saukt par 'labām' vai 'sliktām'. Lietišķā ētika aplūko ētikas problēmas, kas rodas konkrētās profesijās, piemēram, medicīnā vai inženierzinātnēs. Aprakstošā ētika ir empīriskās socioloģijas nozare, kas pēta cilvēku viedokļus par to, ko viņi uzskata par morāli labu vai sliktu uzvedību.

Normatīvā ētika

Normatīvā ētika – raksturojums

1. Morālo vērtību teorijas vai sistēmas, kas nosaka, kas cilvēkiem būtu jādara konkrētās situācijās.
2. Tie ir balstīti uz pieņēmumiem par to, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, taisnīgi vai netaisni.
3. Tie bieži izpaužas kā noteikumi vai vadlīnijas, kas mums norāda, ko mums vajadzētu un ko nevajadzētu darīt konkrētos apstākļos.
4. Daudzas no šīm teorijām ir kodificētas tiesību sistēmās un reliģiskajos tekstos, taču tās var atrast arī filozofijas un literatūras darbos.
5. Piemēri ir utilitārisms (ideja, ka darbībām ir jārada vislielākā laime lielākajai daļai cilvēku) un kantiānisms (ka cilvēka nodomiem nav nozīmes, ja viņa rīcība pārkāpj morāles likumu).
6. Dažiem cilvēkiem normatīvā ētika var nozīmēt dzīvošanu saskaņā ar noteiktiem standartiem, ko nosaka sabiedrība vai reliģija; citi to varētu uzskatīt par morālā kompasa ievērošanu neatkarīgi no citu cilvēku domām.

Normatīvā ētika: mūsu pienākumi pret citiem

Mums ir pienākumi pret citiem, jo ​​mums ir attiecības ar viņiem. Mēs esam ģimenes locekļi, draugi, kolēģi un pilsoņi. Mūsu pienākumi pret citiem atšķiras atkarībā no attiecībām. Piemēram, mums ir pienākums pret ģimeni rūpēties par viņiem, bet mums ir arī pienākums pret saviem kolēģiem būt produktīviem. Mums kā pilsoņiem ir jābalso vēlēšanās un ar brīvprātīgā darba palīdzību jāsniedz ieguldījums sabiedrībā. Kā draugs jūs varat piedāvāt emocionālu atbalstu vai palīdzēt atrast darbu savam draugam.

Normatīvās ētikas klasifikācija

Normatīvā ētika ir pētījums par to, kā mums vajadzētu uzvesties un kādiem cilvēkiem mums vajadzētu būt. Tajā aplūkoti tādi jautājumi kā: Kas ir laba dzīve? Kādi ir mūsu pienākumi? Kas ir pareizi un nepareizi? Kā mums vajadzētu izturēties pret citiem cilvēkiem?
Ir trīs galvenie normatīvo ētikas teoriju veidi: konsekvenciālisms, deontoloģija un tikumu ētika.
Konsekvenciālisms ir uzskats, ka tas, vai darbība ir morāli pareiza vai nepareiza, ir atkarīgs no tās sekām. Piemēram, ja tas rada vairāk laimes nekā nelaimes, tad tas ir morāli pareizs lēmums; tomēr, ja tas nerada vairāk laimes nekā nelaimes, tad tas ir morāli nepareizs lēmums.
Deontoloģija nosaka, ka darbību morālu padara tas, kādus noteikumus persona ievēroja, pieņemot lēmumu veikt darbību.
Tikumības ētika ierosina, ka morāle rodas no tikumīgām rakstura iezīmēm, kas ir tieksme domāt, just un rīkoties noteiktā veidā.

Normatīvās ētikas piemēri mūsu dzīvē

Normatīvā ētika būtībā ir vadlīnijas, kuras mēs izmantojam, lai dzīvotu savu dzīvi. Tie palīdz mums noteikt, kas ir pareizi un nepareizi, un tie veido mūsu lēmumu pieņemšanu. Daži izplatīti normatīvās ētikas piemēri ietver tādas lietas kā godīgums, cieņa un godīgums. Mēs bieži apgūstam šos jēdzienus no savām ģimenēm, draugiem un citām sociālajām grupām. Sabiedrībā ir daudz noteikumu, kas mums jāievēro, jo tie tiek uzskatīti par normatīvu ētiku, piemēram, nemelot vai nezagt. Bez normām cilvēkiem būtu grūti dzīvot kopā, jo nebūtu iespējams noteikt, kas ir pareizi vai nepareizi.